Mani sauc Linda. Vēlos dalīties savās pārdomās, kas radušās, darbojoties privātajā sektorā, vadot vidēji mazu uzņēmumu. Kāds noteikti pavīpsnās, sakot - veltīgi tērē savu laiku un nervus, kāds teiks, ka esmu stulba, jo nesaprotu, ar ko riskēju, nu, un būs noteikti arī citi viedokļi, taču man gribētos ticēt, ka būs arī tādi, kas sapratīs, par ko ir šis stāsts.
Esmu ilgi vērojusi, pārdomājusi, arī izdarījusi secinājumus, no kuriem viens ir, ka nevēlos sev "uzaudzēt tik biezu ādu", lai nospļautos un pateiktu, ka man vienalga. Vēl ne.
Ir daudz, ko teikt par nejēdzībām, kas notiek mūsu valstī, tiek kultivētas un uzskatītas par normu no ierēdniecības puses, runājot gan par sīkām ikdienišķām lietām, gan arī lielākām globālām. Šoreiz par uzņēmējdarbības vidi. Nerakstīšu abstrakti, bet izmantošu salīdzināšanas metodi.
Salīdzināt valsts un uzņēmēja attiecības 2 kaimiņvalstīs - Latvijā un Igaunijā, man ir diezgan vienkārši, jo abu pilsētu galvaspilsētās esmu atvērusi identiskus uzņēmumus sabiedriskās ēdināšanas nozarē, kurus šobrīd arī vadu. Tātad, nesalīdzinu kaķus ar suņiem, bet gan "dvīņu" uzņēmumus Latvijā un Igaunijā.
Abi uzņēmumi veidoti "no nulles", sākot ar uzņēmuma dibināšanu. Latvijas uzņēmumā pašlaik nodarbināti 24 cilvēki, Igaunijas uzņēmumā pašlaik strādā 16 darbinieki.
Tātad - būtiskākā atšķirība ir valsts attieksmē pret uzņēmēju.
Latvijā bāzes sajūta, no kuras izriet visas pārējās, ir - ja es nodarbojos ar uzņēmējdarbību, es pilnīgi noteikti apzogu valsti, nemaksāju nodokļus un daru vēl veselu virkni lietu, kas neatbilst normatīvajiem un dažādiem citādiem aktiem, kuri ļoti bieži ir novecojuši vai arī kurus ir uzrakstījuši cilvēki, kuriem nav sapratnes par konkrēto industriju vai ir vāja nojausma par to.
Tātad pašos pamatos es jau esmu vainīga ierēdņu acīs. Nesakiet, ka tā nav. Veiciet aptauju, un iegūtie dati varētu pārsteigt valsts institūcijas, bet ne uzņēmējus.
Igaunijas bāzes sajūta - pēc murgiem, ar kuriem saskaros Latvijā, un uz kuriem man ir jāreaģē gribot negribot - es atgriežos šeit, Igaunijā, kā sanatorijā, un valsts ir priecīga, ka es kā ārzemniece viņu valstī nodarbojos ar uzņēmējdarbību. Domāju, ka vietējiem uzņēmējiem šī sajūta varētu būt vēl komfortablāka.
Kad sāku darboties Igaunijā, vietējie uzņēmēji, grāmatveži, juristi, atbildīgo institūciju darbinieki skatījās uz mani kā uz citplanētieti, jo es tiešām nevarēju noticēt tam, cik lietas notiek vienkārši, ātri un bez liekiem sarežģījumiem, arī problēmas vai pārpratumus, kas radušies, iespējams atrisināt konstruktīvi.
Minēšu konkrētus piemērus, lai būtu saprotamāk.
Avots: Pietiek.com
